Kad ražotāji pārbauda lāzera marķējumu uz plastmasas daļām, bieži rodas viens jautājums:
"Kāpēc paraugs izskatās labi, bet ražošanas laikā mainās marķēšanas rezultāts?"
Šī situācija ir biežāka, nekā daudzas rūpnīcas gaida.
Plastmasas daļa var radīt skaidru atzīmi pirmajā testā, savukārt cita partija, kas izgatavota no līdzīga materiāla, uzrāda vājāku kontrastu vai mazāk asas rakstzīmes.
Vairumā gadījumu problēma nav tikai lāzera iekārta.
Plastmasas materiāli ir sarežģītāki, nekā šķiet.
Produkts, kas aprakstīts kā "plastmasas korpuss", var saturēt dažādas piedevas, pigmentus, pildvielas vai virsmas apstrādi. Šie faktori ietekmē to, kā materiāls absorbē lāzera enerģiju un kā virsma mainās marķēšanas laikā.
Tāpēc parametru iestatījums, kas labi darbojas vienai plastmasas sastāvdaļai, var tieši neattiekties uz citu produktu.
Faktiskās ražošanas laikā inženieri parasti pārbauda vairākas detaļas pirms mašīnas regulēšanas.
Pirmais ir pats materiāls.
Piemēram, dažas tumšas plastmasas daļas ir veidotas ar lāzera{0}}jutīgām piedevām. Pēc lāzera apstrādes virsma maina krāsu un rada kontrastu. Citas plastmasas to sastāva dēļ var reaģēt atšķirīgi.
Otrais faktors ir virsmas stāvoklis.
Teksturētai plastmasas virsmai, gludai formētai virsmai un pārklātai virsmai var būt nepieciešamas dažādas marķēšanas metodes. Pat nelielas atšķirības var ietekmēt neliela teksta vai detalizētas grafikas izskatu.
Fokusa pozīcija ir vēl viena problēma, kas bieži tiek novērtēta par zemu.
Ja lāzera punkts nav precīzi novietots uz izstrādājuma virsmas, atzīme var zaudēt malas definīciju. Šī problēma kļūst vieglāk pamanāma, ja ražotājiem ir jāatzīmē mazas rakstzīmes, svītrkodi vai QR kodi.
Manuālā ražošanā tas var notikt, ja daļas tiek novietotas nedaudz atšķirīgi no viena cikla uz otru.
Tāpēc daži ražotāji pievērš uzmanību ne tikai lāzera parametriem, bet arī armatūrai un produktu pozicionēšanai.
Vēl viena izplatīta kļūda ir vienādu iestatījumu izmantošana katram plastmasas izstrādājumam.
Rūpnīcā var būt vairākas plastmasas detaļas, taču marķēšanas prasības ne vienmēr ir vienādas. Vienam produktam var būt nepieciešams spēcīgs kontrasta logotips, savukārt citam var būt nepieciešams salasāms kods, neietekmējot virsmas izskatu.
Marķējuma mērķis bieži nosaka, kā process ir jāpielāgo.
Lai iegūtu sīkāku informāciju par karstumjutīgām plastmasām{0}}, daži ražotāji apsver UV lāzera marķējumu, jo tā siltuma ietekme ir mazāka. Citiem plastmasas materiāliem, kas satur piemērotas piedevas, labus rezultātus var nodrošināt arī šķiedru lāzera marķējums.
Galvenais ir nevis izvēlēties jaudīgāko lāzeru.
Tā ir procesa atrašana, kas atbilst materiālam.
Tāpēc paraugu pārbaude ir kļuvusi par svarīgu soli, pirms daudzi ražotāji iegādājas lāzera marķēšanas iekārtas.
Reālā ražošanas daļa var parādīt informāciju, ko materiāla nosaukums nevar sniegt.
Piegādātājs var pārbaudīt faktisko kontrastu, marķēšanas ātrumu, virsmas stāvokli un to, vai rezultāts paliek stabils pēc atkārtotas pārbaudes.
Plastmasas ražotājiem testēšanas mērķis nav tikai izveidot vienu labu{0}}izskatu paraugu. Patiesais jautājums ir par to, vai pēc tūkstošiem produktu nonākšanas ražošanā var saglabāt tādu pašu rezultātu.
Ikdienas aprīkojuma saziņā HBS bieži iesaka pārbaudīt klientu faktiskās detaļas pirms galīgās konfigurācijas apstiprināšanas. Piemērots marķēšanas risinājums ir atkarīgs no materiāla, ražošanas metodes un kvalitātes prasībām kopā.
Caurspīdīga plastmasas lāzera zīme parasti ir vairāku faktoru darbības rezultāts: pareizais lāzera avots, piemēroti parametri, stabila pozicionēšana un process, kas atbilst izstrādājumam.
